venatus
Latin
Etymology
Perfect participle of vēnor.
Participle
vēnātus (feminine vēnāta, neuter vēnātum); first/second-declension participle
- hunted
- pursued
Declension
First/second-declension adjective.
| Number | Singular | Plural | |||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|
| Case / Gender | Masculine | Feminine | Neuter | Masculine | Feminine | Neuter | |
| Nominative | vēnātus | vēnāta | vēnātum | vēnātī | vēnātae | vēnāta | |
| Genitive | vēnātī | vēnātae | vēnātī | vēnātōrum | vēnātārum | vēnātōrum | |
| Dative | vēnātō | vēnātō | vēnātīs | ||||
| Accusative | vēnātum | vēnātam | vēnātum | vēnātōs | vēnātās | vēnāta | |
| Ablative | vēnātō | vēnātā | vēnātō | vēnātīs | |||
| Vocative | vēnāte | vēnāta | vēnātum | vēnātī | vēnātae | vēnāta | |
Noun
vēnātus m (genitive vēnātūs); fourth declension
- hunting, hunt
Declension
Fourth-declension noun.
| Case | Singular | Plural |
|---|---|---|
| Nominative | vēnātus | vēnātūs |
| Genitive | vēnātūs | vēnātuum |
| Dative | vēnātuī | vēnātibus |
| Accusative | vēnātum | vēnātūs |
| Ablative | vēnātū | vēnātibus |
| Vocative | vēnātus | vēnātūs |
Derived terms
- venaticus
- venatio
Descendants
- Aromanian: avinat
- Asturian: venáu (“deer”)
- Portuguese: veado (“deer”)
- Romanian: vânat
- Spanish: venado (“deer, venison”)
References
- “venatus”, in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
- “venatus”, in Charlton T. Lewis (1891) An Elementary Latin Dictionary, New York: Harper & Brothers
- venatus in Charles du Fresne du Cange’s Glossarium Mediæ et Infimæ Latinitatis (augmented edition with additions by D. P. Carpenterius, Adelungius and others, edited by Léopold Favre, 1883–1887)
- venatus in Gaffiot, Félix (1934) Dictionnaire illustré latin-français, Hachette