runība
See also: runībā
Latvian
Etymology
From runa (“talk”) + -ība.
Noun
runība f (4th declension)
- loquacity, talkativeness
- Pēteris pēdējā laikā staigāja drūms, bieži skaitās, bet pret dēlu atplauka negaidītā runība ― Pēteris recently became gloomy, often he didn't pray, but towards his son he developed an unexpected loquacity
Declension
Declension of runība (4th declension)
| singular (vienskaitlis) | plural (daudzskaitlis) | |
|---|---|---|
| nominative (nominatīvs) | runība | — |
| accusative (akuzatīvs) | runību | — |
| genitive (ģenitīvs) | runības | — |
| dative (datīvs) | runībai | — |
| instrumental (instrumentālis) | runību | — |
| locative (lokatīvs) | runībā | — |
| vocative (vokatīvs) | runība | — |
Synonyms
- pļāpība, pļāpīgums
- valodība, valodīgums
Related terms
- runīgs, runīgums