bovinor

bovinor

Latin

Pronunciation

• (Classical) IPA^(key): /boˈwiː.nor/, [bɔˈwiː.nɔr]

Verb

bovīnor (present infinitive bovīnārī); first conjugation, deponent, no perfect or supine stem

1. I bellow at
2. I revile
3. I brawl

Conjugation

Conjugation of bovīnor (first conjugation, no supine stem, deponent, no perfect stem)
indicative		singular			plural
		first	second	third	first	second	third
active	present	bovīnor	bovīnāris, bovīnāre	bovīnātur	bovīnāmur	bovīnāminī	bovīnantur
	imperfect	bovīnābar	bovīnābāris, bovīnābāre	bovīnābātur	bovīnābāmur	bovīnābāminī	bovīnābantur
	future	bovīnābor	bovīnāberis, bovīnābere	bovīnābitur	bovīnābimur	bovīnābiminī	bovīnābuntur
subjunctive		singular			plural
		first	second	third	first	second	third
active	present	bovīner	bovīnēris, bovīnēre	bovīnētur	bovīnēmur	bovīnēminī	bovīnentur
	imperfect	bovīnārer	bovīnārēris, bovīnārēre	bovīnārētur	bovīnārēmur	bovīnārēminī	bovīnārentur
imperative		singular			plural
		first	second	third	first	second	third
active	present	—	bovīnāre	—	—	bovīnāminī	—
	future	—	bovīnātor	bovīnātor	—	—	bovīnantor
non-finite forms		active			passive
		present	perfect	future	present	perfect	future
infinitives		bovīnārī	—	—	—	—	—
participles		bovīnāns	—	—	—	—	bovīnandus
verbal nouns		gerund				supine
		genitive	dative	accusative	ablative	accusative	ablative
		bovīnandī	bovīnandō	bovīnandum	bovīnandō	—	—

Related terms

• bōs
• bovārius
• bovātim
• bovicīdium

• bovilla
• bovillus
• bovīnus
• būbalus

• Būbōna
• bubsequa
• būbula
• bubulcārius

• bubulcitō
• bubulcus
• būbulīnus
• būbulus

References

• bovinor in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
• bovinor in Gaffiot, Félix (1934) Dictionnaire Illustré Latin-Français, Hachette