binotatus
Latin
Etymology
From bi- + notatus.
Pronunciation
- (Classical) IPA(key): /bi.noˈtaː.tus/, [bɪnɔˈt̪äːt̪ʊs̠]
- (Ecclesiastical) IPA(key): /bi.noˈta.tus/, [binoˈt̪äːt̪us]
Adjective
binotātus (feminine binotāta, neuter binotātum); first/second-declension adjective
- (New Latin) having two spots or other marks
Usage notes
- Used almost exclusively as a taxonomic epithet and thus not normally in inflected forms other than the nominative singular.
Declension
First/second-declension adjective.
| Number | Singular | Plural | |||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|
| Case / Gender | Masculine | Feminine | Neuter | Masculine | Feminine | Neuter | |
| Nominative | binotātus | binotāta | binotātum | binotātī | binotātae | binotāta | |
| Genitive | binotātī | binotātae | binotātī | binotātōrum | binotātārum | binotātōrum | |
| Dative | binotātō | binotātō | binotātīs | ||||
| Accusative | binotātum | binotātam | binotātum | binotātōs | binotātās | binotāta | |
| Ablative | binotātō | binotātā | binotātō | binotātīs | |||
| Vocative | binotāte | binotāta | binotātum | binotātī | binotātae | binotāta | |