benedicturus

benedicturus

Latin

Etymology

Future active participle of benedīcō (“I speak well (of)”).

Participle

benedictūrus m (feminine benedictūra, neuter benedictūrum); first/second declension

1. about to speak well of, commend
2. (Late Latin, Ecclesiastical Latin) about to bless, praise

Inflection

First/second declension.

Number	Singular				Plural
Case / Gender	Masculine	Feminine	Neuter		Masculine	Feminine	Neuter
Nominative	benedictūrus	benedictūra	benedictūrum		benedictūrī	benedictūrae	benedictūra
Genitive	benedictūrī	benedictūrae	benedictūrī		benedictūrōrum	benedictūrārum	benedictūrōrum
Dative	benedictūrō	benedictūrae	benedictūrō		benedictūrīs	benedictūrīs	benedictūrīs
Accusative	benedictūrum	benedictūram	benedictūrum		benedictūrōs	benedictūrās	benedictūra
Ablative	benedictūrō	benedictūrā	benedictūrō		benedictūrīs	benedictūrīs	benedictūrīs
Vocative	benedictūre	benedictūra	benedictūrum		benedictūrī	benedictūrae	benedictūra