valodība
See also: valodībā
Latvian
Etymology
From valoda (“language”) + -ība.
Noun
valodība f (4th declension)
- loquacity, talkativeness
- Austra ar izbrīnu klausījās Caunes valodībā: tas klusais, noslēgtais vientiesītis uzreiz bija kļuvis runīgs un gudrs ― Austra listed in amazement to Caune's loquacity: that quiet, reserved little simpleton had suddenly become talkative and smart
- nevedās mums vienīgi saruna, jo viņa atbildēja īsi, aprauti; bet es nepiederu pie tiem, kas uzbāžas ar savu valodību ― we just don't lead the conversation, because she answered briefly, brokenly; but I don't belong to those who impose their loquacity
Declension
Declension of valodība (4th declension)
| singular (vienskaitlis) | plural (daudzskaitlis) | |
|---|---|---|
| nominative (nominatīvs) | valodība | — |
| accusative (akuzatīvs) | valodību | — |
| genitive (ģenitīvs) | valodības | — |
| dative (datīvs) | valodībai | — |
| instrumental (instrumentālis) | valodību | — |
| locative (lokatīvs) | valodībā | — |
| vocative (vokatīvs) | valodība | — |
Synonyms
- pļāpība, pļāpīgums
- runība, runīgums
Related terms
- valodīgs, valodīgums