usitatus
Latin
Etymology
Passive use of the perfect active participle of ūsitor (“I use often”, “I am in the habit of using”).
Pronunciation
- (Classical) IPA(key): /uː.siˈtaː.tus/, [uːs̠ɪˈt̪äːt̪ʊs̠]
- (Ecclesiastical) IPA(key): /u.siˈta.tus/, [us̬iˈt̪äːt̪us]
Adjective
ūsitātus (feminine ūsitāta, neuter ūsitātum, comparative ūsitātior, superlative ūsitātissimus); first/second-declension adjective
- usual, wonted, customary, common, ordinary, accustomed, familiar
Declension
First/second-declension adjective.
| Number | Singular | Plural | |||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|
| Case / Gender | Masculine | Feminine | Neuter | Masculine | Feminine | Neuter | |
| Nominative | ūsitātus | ūsitāta | ūsitātum | ūsitātī | ūsitātae | ūsitāta | |
| Genitive | ūsitātī | ūsitātae | ūsitātī | ūsitātōrum | ūsitātārum | ūsitātōrum | |
| Dative | ūsitātō | ūsitātō | ūsitātīs | ||||
| Accusative | ūsitātum | ūsitātam | ūsitātum | ūsitātōs | ūsitātās | ūsitāta | |
| Ablative | ūsitātō | ūsitātā | ūsitātō | ūsitātīs | |||
| Vocative | ūsitāte | ūsitāta | ūsitātum | ūsitātī | ūsitātae | ūsitāta | |
Derived terms
- inūsitātus
- ūsitātē
Descendants
- Catalan: usitat
- French: usité
- Italian: usitato
- Portuguese: usitado
- Spanish: usitado
References
- “ūsĭtātus”, in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
- “usitatus”, in Charlton T. Lewis (1891) An Elementary Latin Dictionary, New York: Harper & Brothers
- usitatus in Gaffiot, Félix (1934) Dictionnaire illustré latin-français, Hachette
- Carl Meißner; Henry William Auden (1894) Latin Phrase-Book, London: Macmillan and Co.
- obsolete, ambiguous expressions: prisca, obsoleta (opp. usitata), ambigua verba
- obsolete, ambiguous expressions: prisca, obsoleta (opp. usitata), ambigua verba