transfigens
Latin
Etymology
Present participle of trānsfīgō
Participle
trānsfīgēns m or f or n (genitive trānsfīgentis); third declension
- piercing, stabbing
Inflection
Third declension.
| Number | Singular | Plural | |||
|---|---|---|---|---|---|
| Case / Gender | Masc./Fem. | Neuter | Masc./Fem. | Neuter | |
| Nominative | trānsfīgēns | trānsfīgēns | trānsfīgentēs | trānsfīgentia | |
| Genitive | trānsfīgentis | trānsfīgentis | trānsfīgentium | trānsfīgentium | |
| Dative | trānsfīgentī | trānsfīgentī | trānsfīgentibus | trānsfīgentibus | |
| Accusative | trānsfīgentem | trānsfīgēns | trānsfīgentēs, trānsfīgentīs | trānsfīgentia | |
| Ablative | trānsfīgente, trānsfīgentī1 | trānsfīgente, trānsfīgentī1 | trānsfīgentibus | trānsfīgentibus | |
| Vocative | trānsfīgēns | trānsfīgēns | trānsfīgentēs | trānsfīgentia | |
1When used purely as an adjective.