reclino
See also: reclinó and reclinò
Italian
Verb
reclino
- first-person singular present indicative of reclinare
Anagrams
- clorine
- lincerò
Latin
Etymology
re- + clīnō.
Pronunciation
- (Classical) IPA(key): /reˈkliː.noː/, [rɛˈkliː.noː]
Verb
reclīnō (present infinitive reclīnāre, perfect active reclīnāvī, supine reclīnātum); first conjugation
- I bend or lean back
- I recline
Conjugation
| Conjugation of reclīnō (first conjugation) | |||||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|
| indicative | singular | plural | |||||
| first | second | third | first | second | third | ||
| active | present | reclīnō | reclīnās | reclīnat | reclīnāmus | reclīnātis | reclīnant |
| imperfect | reclīnābam | reclīnābās | reclīnābat | reclīnābāmus | reclīnābātis | reclīnābant | |
| future | reclīnābō | reclīnābis | reclīnābit | reclīnābimus | reclīnābitis | reclīnābunt | |
| perfect | reclīnāvī | reclīnāvistī | reclīnāvit | reclīnāvimus | reclīnāvistis | reclīnāvērunt, reclīnāvēre | |
| pluperfect | reclīnāveram | reclīnāverās | reclīnāverat | reclīnāverāmus | reclīnāverātis | reclīnāverant | |
| future perfect | reclīnāverō | reclīnāveris | reclīnāverit | reclīnāverimus | reclīnāveritis | reclīnāverint | |
| passive | present | reclīnor | reclīnāris, reclīnāre | reclīnātur | reclīnāmur | reclīnāminī | reclīnantur |
| imperfect | reclīnābar | reclīnābāris, reclīnābāre | reclīnābātur | reclīnābāmur | reclīnābāminī | reclīnābantur | |
| future | reclīnābor | reclīnāberis, reclīnābere | reclīnābitur | reclīnābimur | reclīnābiminī | reclīnābuntur | |
| perfect | reclīnātus + present active indicative of sum | ||||||
| pluperfect | reclīnātus + imperfect active indicative of sum | ||||||
| future perfect | reclīnātus + future active indicative of sum | ||||||
| subjunctive | singular | plural | |||||
| first | second | third | first | second | third | ||
| active | present | reclīnem | reclīnēs | reclīnet | reclīnēmus | reclīnētis | reclīnent |
| imperfect | reclīnārem | reclīnārēs | reclīnāret | reclīnārēmus | reclīnārētis | reclīnārent | |
| perfect | reclīnāverim | reclīnāverīs | reclīnāverit | reclīnāverīmus | reclīnāverītis | reclīnāverint | |
| pluperfect | reclīnāvissem | reclīnāvissēs | reclīnāvisset | reclīnāvissēmus | reclīnāvissētis | reclīnāvissent | |
| passive | present | reclīner | reclīnēris, reclīnēre | reclīnētur | reclīnēmur | reclīnēminī | reclīnentur |
| imperfect | reclīnārer | reclīnārēris, reclīnārēre | reclīnārētur | reclīnārēmur | reclīnārēminī | reclīnārentur | |
| perfect | reclīnātus + present active subjunctive of sum | ||||||
| pluperfect | reclīnātus + imperfect active subjunctive of sum | ||||||
| imperative | singular | plural | |||||
| first | second | third | first | second | third | ||
| active | present | — | reclīnā | — | — | reclīnāte | — |
| future | — | reclīnātō | reclīnātō | — | reclīnātōte | reclīnantō | |
| passive | present | — | reclīnāre | — | — | reclīnāminī | — |
| future | — | reclīnātor | reclīnātor | — | — | reclīnantor | |
| non-finite forms | active | passive | |||||
| present | perfect | future | present | perfect | future | ||
| infinitives | reclīnāre | reclīnāvisse | reclīnātūrus esse | reclīnārī | reclīnātus esse | reclīnātum īrī | |
| participles | reclīnāns | — | reclīnātūrus | — | reclīnātus | reclīnandus | |
| verbal nouns | gerund | supine | |||||
| genitive | dative | accusative | ablative | accusative | ablative | ||
| reclīnandī | reclīnandō | reclīnandum | reclīnandō | reclīnātum | reclīnātū | ||
Descendants
- Catalan: reclinar
- English: recline
- French: récliner
- Italian: reclinare, richinare
- Portuguese: reclinar
- Spanish: reclinar
References
- reclino in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
- reclino in Charlton T. Lewis (1891) An Elementary Latin Dictionary, New York: Harper & Brothers
- reclino in Gaffiot, Félix (1934) Dictionnaire Illustré Latin-Français, Hachette
Spanish
Verb
reclino
- First-person singular (yo) present indicative form of reclinar.