ratiocinativus
Latin
Etymology
From ratiōcinor (“to reckon, compute”) + -īvus.
Pronunciation
- (Classical) IPA(key): /ra.ti.oː.ki.naːˈtiː.wus/, [ra.ti.oː.kɪ.naːˈtiː.wʊs]
Adjective
ratiōcinātīvus (feminine ratiōcinātīva, neuter ratiōcinātīvum); first/second declension
- reasoning (attributive), syllogistic, ratiocinative
- inferential
Inflection
First/second declension.
| Number | Singular | Plural | |||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|
| Case / Gender | Masculine | Feminine | Neuter | Masculine | Feminine | Neuter | |
| Nominative | ratiōcinātīvus | ratiōcinātīva | ratiōcinātīvum | ratiōcinātīvī | ratiōcinātīvae | ratiōcinātīva | |
| Genitive | ratiōcinātīvī | ratiōcinātīvae | ratiōcinātīvī | ratiōcinātīvōrum | ratiōcinātīvārum | ratiōcinātīvōrum | |
| Dative | ratiōcinātīvō | ratiōcinātīvō | ratiōcinātīvīs | ||||
| Accusative | ratiōcinātīvum | ratiōcinātīvam | ratiōcinātīvum | ratiōcinātīvōs | ratiōcinātīvās | ratiōcinātīva | |
| Ablative | ratiōcinātīvō | ratiōcinātīvā | ratiōcinātīvō | ratiōcinātīvīs | |||
| Vocative | ratiōcinātīve | ratiōcinātīva | ratiōcinātīvum | ratiōcinātīvī | ratiōcinātīvae | ratiōcinātīva | |
References
- ratiocinativus in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
- ratiocinativus in Charlton T. Lewis (1891) An Elementary Latin Dictionary, New York: Harper & Brothers
- ratiocinativus in Gaffiot, Félix (1934) Dictionnaire Illustré Latin-Français, Hachette