prorogativus
Latin
Etymology
From prōrogō (“to prolong; defer”) + -īvus.
Pronunciation
- (Classical) IPA(key): /proː.ro.ɡaːˈtiː.wus/, [proː.rɔ.ɡaːˈtiː.wʊs]
Adjective
prōrogātīvus (feminine prōrogātīva, neuter prōrogātīvum); first/second declension
- Admitting of delay; having delayed effects.
Inflection
First/second declension.
Number | Singular | Plural | |||||
---|---|---|---|---|---|---|---|
Case / Gender | Masculine | Feminine | Neuter | Masculine | Feminine | Neuter | |
Nominative | prōrogātīvus | prōrogātīva | prōrogātīvum | prōrogātīvī | prōrogātīvae | prōrogātīva | |
Genitive | prōrogātīvī | prōrogātīvae | prōrogātīvī | prōrogātīvōrum | prōrogātīvārum | prōrogātīvōrum | |
Dative | prōrogātīvō | prōrogātīvō | prōrogātīvīs | ||||
Accusative | prōrogātīvum | prōrogātīvam | prōrogātīvum | prōrogātīvōs | prōrogātīvās | prōrogātīva | |
Ablative | prōrogātīvō | prōrogātīvā | prōrogātīvō | prōrogātīvīs | |||
Vocative | prōrogātīve | prōrogātīva | prōrogātīvum | prōrogātīvī | prōrogātīvae | prōrogātīva |
Related terms
- prōrogātiō
- prōrogātor
- prōrogō
References
- prorogativus in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
- prorogativus in Gaffiot, Félix (1934) Dictionnaire Illustré Latin-Français, Hachette