prorito
Latin
Verb
prōrītō (present infinitive prōrītāre, perfect active prōrītāvī, supine prōrītātum); first conjugation
- I provoke, tempt, incite or cause by means of irritation.
- Sollicitus est et incertus sui quem spes aliqua proritat.
- "The man who is goaded ahead by hope of anything is troubled and unsure of himself."
- Sollicitus est et incertus sui quem spes aliqua proritat.
- I attract, invite.
Conjugation
| Conjugation of prōrītō (first conjugation) | |||||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|
| indicative | singular | plural | |||||
| first | second | third | first | second | third | ||
| active | present | prōrītō | prōrītās | prōrītat | prōrītāmus | prōrītātis | prōrītant |
| imperfect | prōrītābam | prōrītābās | prōrītābat | prōrītābāmus | prōrītābātis | prōrītābant | |
| future | prōrītābō | prōrītābis | prōrītābit | prōrītābimus | prōrītābitis | prōrītābunt | |
| perfect | prōrītāvī | prōrītāvistī | prōrītāvit | prōrītāvimus | prōrītāvistis | prōrītāvērunt, prōrītāvēre | |
| pluperfect | prōrītāveram | prōrītāverās | prōrītāverat | prōrītāverāmus | prōrītāverātis | prōrītāverant | |
| future perfect | prōrītāverō | prōrītāveris | prōrītāverit | prōrītāverimus | prōrītāveritis | prōrītāverint | |
| passive | present | prōrītor | prōrītāris, prōrītāre | prōrītātur | prōrītāmur | prōrītāminī | prōrītantur |
| imperfect | prōrītābar | prōrītābāris, prōrītābāre | prōrītābātur | prōrītābāmur | prōrītābāminī | prōrītābantur | |
| future | prōrītābor | prōrītāberis, prōrītābere | prōrītābitur | prōrītābimur | prōrītābiminī | prōrītābuntur | |
| perfect | prōrītātus + present active indicative of sum | ||||||
| pluperfect | prōrītātus + imperfect active indicative of sum | ||||||
| future perfect | prōrītātus + future active indicative of sum | ||||||
| subjunctive | singular | plural | |||||
| first | second | third | first | second | third | ||
| active | present | prōrītem | prōrītēs | prōrītet | prōrītēmus | prōrītētis | prōrītent |
| imperfect | prōrītārem | prōrītārēs | prōrītāret | prōrītārēmus | prōrītārētis | prōrītārent | |
| perfect | prōrītāverim | prōrītāverīs | prōrītāverit | prōrītāverīmus | prōrītāverītis | prōrītāverint | |
| pluperfect | prōrītāvissem | prōrītāvissēs | prōrītāvisset | prōrītāvissēmus | prōrītāvissētis | prōrītāvissent | |
| passive | present | prōrīter | prōrītēris, prōrītēre | prōrītētur | prōrītēmur | prōrītēminī | prōrītentur |
| imperfect | prōrītārer | prōrītārēris, prōrītārēre | prōrītārētur | prōrītārēmur | prōrītārēminī | prōrītārentur | |
| perfect | prōrītātus + present active subjunctive of sum | ||||||
| pluperfect | prōrītātus + imperfect active subjunctive of sum | ||||||
| imperative | singular | plural | |||||
| first | second | third | first | second | third | ||
| active | present | — | prōrītā | — | — | prōrītāte | — |
| future | — | prōrītātō | prōrītātō | — | prōrītātōte | prōrītantō | |
| passive | present | — | prōrītāre | — | — | prōrītāminī | — |
| future | — | prōrītātor | prōrītātor | — | — | prōrītantor | |
| non-finite forms | active | passive | |||||
| present | perfect | future | present | perfect | future | ||
| infinitives | prōrītāre | prōrītāvisse | prōrītātūrum esse | prōrītārī | prōrītātum esse | prōrītātum īrī | |
| participles | prōrītāns | — | prōrītātūrus | — | prōrītātus | prōrītandus | |
| verbal nouns | gerund | supine | |||||
| genitive | dative | accusative | ablative | accusative | ablative | ||
| prōrītandī | prōrītandō | prōrītandum | prōrītandō | prōrītātum | prōrītātū | ||
References
- “prorito”, in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
- prorito in Gaffiot, Félix (1934) Dictionnaire illustré latin-français, Hachette
- prorito in Ramminger, Johann (accessed 16 July 2016) Neulateinische Wortliste: Ein Wörterbuch des Lateinischen von Petrarca bis 1700, pre-publication website, 2005-2016