outduel

English

Etymology

out- +‎ duel

Verb

outduel (third-person singular simple present outduels, present participle outdueling or outduelling, simple past and past participle outdueled or outduelled)

(transitive) To duel better than (someone else).
He outdueled his opponent.

单词	outduel
释义	outduel English Etymology out- +‎ duel Verb outduel (third-person singular simple present outduels, present participle outdueling or outduelling, simple past and past participle outdueled or outduelled) (transitive) To duel better than (someone else). He outdueled* his opponent.*
随便看	nabadzīgus nabadzīgā nabadzīgāk nabadzīgāka nabadzīgākai nabadzīgākais nabadzīgākajai nabadzīgākajam nabadzīgākajiem nabadzīgākajos nabadzīgākajā nabadzīgākajām nabadzīgākajās nabadzīgākam nabadzīgākas nabadzīgāki nabadzīgākie nabadzīgākiem nabadzīgāko nabadzīgākos nabadzīgāks nabadzīgāku nabadzīgākus nabadzīgākā nabadzīgākām