obstinatus
Latin
Etymology
Perfect passive participle of obstinō (“persist in”).
Participle
obstinātus m (feminine obstināta, neuter obstinātum); first/second declension
- Firmly set, fixed, resolved.
- Determined, resolute, steadfast; inflexible, stubborn, obstinate.
Inflection
First/second declension.
| Number | Singular | Plural | |||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|
| Case / Gender | Masculine | Feminine | Neuter | Masculine | Feminine | Neuter | |
| Nominative | obstinātus | obstināta | obstinātum | obstinātī | obstinātae | obstināta | |
| Genitive | obstinātī | obstinātae | obstinātī | obstinātōrum | obstinātārum | obstinātōrum | |
| Dative | obstinātō | obstinātae | obstinātō | obstinātīs | obstinātīs | obstinātīs | |
| Accusative | obstinātum | obstinātam | obstinātum | obstinātōs | obstinātās | obstināta | |
| Ablative | obstinātō | obstinātā | obstinātō | obstinātīs | obstinātīs | obstinātīs | |
| Vocative | obstināte | obstināta | obstinātum | obstinātī | obstinātae | obstināta | |
References
- obstinatus in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
- obstinatus in Charlton T. Lewis (1891) An Elementary Latin Dictionary, New York: Harper & Brothers
- obstinatus in Gaffiot, Félix (1934) Dictionnaire Illustré Latin-Français, Hachette