maritatus
Latin
Etymology
Perfect passive participle of marītō (“marry, wed”).
Participle
marītātus (feminine marītāta, neuter marītātum); first/second-declension participle
- married, wed, having been married.
- (of animals) coupled, mated, having been mated.
- (of plants) grafted, having been grafted.
- impregnated, having been impregnated.
Declension
First/second-declension adjective.
| Number | Singular | Plural | |||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|
| Case / Gender | Masculine | Feminine | Neuter | Masculine | Feminine | Neuter | |
| Nominative | marītātus | marītāta | marītātum | marītātī | marītātae | marītāta | |
| Genitive | marītātī | marītātae | marītātī | marītātōrum | marītātārum | marītātōrum | |
| Dative | marītātō | marītātō | marītātīs | ||||
| Accusative | marītātum | marītātam | marītātum | marītātōs | marītātās | marītāta | |
| Ablative | marītātō | marītātā | marītātō | marītātīs | |||
| Vocative | marītāte | marītāta | marītātum | marītātī | marītātae | marītāta | |
References
- “maritatus”, in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
- maritatus in Charles du Fresne du Cange’s Glossarium Mediæ et Infimæ Latinitatis (augmented edition with additions by D. P. Carpenterius, Adelungius and others, edited by Léopold Favre, 1883–1887)
- maritatus in Gaffiot, Félix (1934) Dictionnaire illustré latin-français, Hachette