irretio
Latin
Etymology
From in- + rēte + -iō.
Pronunciation
- (Classical) IPA(key): /irˈreː.ti.oː/, [ɪrˈreː.ti.oː]
Verb
irrētiō (present infinitive irrētīre, perfect active irrētīvī or irrētiī, supine irrētītum); fourth conjugation
- I entangle, ensnare
Conjugation
| Conjugation of irrētiō (fourth conjugation) | |||||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|
| indicative | singular | plural | |||||
| first | second | third | first | second | third | ||
| active | present | irrētiō | irrētīs | irrētit | irrētīmus | irrētītis | irrētiunt |
| imperfect | irrētiēbam | irrētiēbās | irrētiēbat | irrētiēbāmus | irrētiēbātis | irrētiēbant | |
| future | irrētiam | irrētiēs | irrētiet | irrētiēmus | irrētiētis | irrētient | |
| perfect | irrētīvī, irrētiī | irrētīvistī, irrētiistī | irrētīvit, irrētiit | irrētīvimus, irrētiimus | irrētīvistis, irrētiistis | irrētīvērunt, irrētīvēre, irrētiērunt, irrētiēre | |
| pluperfect | irrētīveram, irrētieram | irrētīverās, irrētierās | irrētīverat, irrētierat | irrētīverāmus, irrētierāmus | irrētīverātis, irrētierātis | irrētīverant, irrētierant | |
| future perfect | irrētīverō, irrētierō | irrētīveris, irrētieris | irrētīverit, irrētierit | irrētīverimus, irrētierimus | irrētīveritis, irrētieritis | irrētīverint, irrētierint | |
| passive | present | irrētior | irrētīris, irrētīre | irrētītur | irrētīmur | irrētīminī | irrētiuntur |
| imperfect | irrētiēbar | irrētiēbāris, irrētiēbāre | irrētiēbātur | irrētiēbāmur | irrētiēbāminī | irrētiēbantur | |
| future | irrētiar | irrētiēris, irrētiēre | irrētiētur | irrētiēmur | irrētiēminī | irrētientur | |
| perfect | irrētītus + present active indicative of sum | ||||||
| pluperfect | irrētītus + imperfect active indicative of sum | ||||||
| future perfect | irrētītus + future active indicative of sum | ||||||
| subjunctive | singular | plural | |||||
| first | second | third | first | second | third | ||
| active | present | irrētiam | irrētiās | irrētiat | irrētiāmus | irrētiātis | irrētiant |
| imperfect | irrētīrem | irrētīrēs | irrētīret | irrētīrēmus | irrētīrētis | irrētīrent | |
| perfect | irrētīverim, irrētierim | irrētīverīs, irrētierīs | irrētīverit, irrētierit | irrētīverīmus, irrētierīmus | irrētīverītis, irrētierītis | irrētīverint, irrētierint | |
| pluperfect | irrētīvissem, irrētiissem | irrētīvissēs, irrētiissēs | irrētīvisset, irrētiisset | irrētīvissēmus, irrētiissēmus | irrētīvissētis, irrētiissētis | irrētīvissent, irrētiissent | |
| passive | present | irrētiar | irrētiāris, irrētiāre | irrētiātur | irrētiāmur | irrētiāminī | irrētiantur |
| imperfect | irrētīrer | irrētīrēris, irrētīrēre | irrētīrētur | irrētīrēmur | irrētīrēminī | irrētīrentur | |
| perfect | irrētītus + present active subjunctive of sum | ||||||
| pluperfect | irrētītus + imperfect active subjunctive of sum | ||||||
| imperative | singular | plural | |||||
| first | second | third | first | second | third | ||
| active | present | — | irrētī | — | — | irrētīte | — |
| future | — | irrētītō | irrētītō | — | irrētītōte | irrētiuntō | |
| passive | present | — | irrētīre | — | — | irrētīminī | — |
| future | — | irrētītor | irrētītor | — | — | irrētiuntor | |
| non-finite forms | active | passive | |||||
| present | perfect | future | present | perfect | future | ||
| infinitives | irrētīre | irrētīvisse, irrētiisse | irrētītūrus esse | irrētīrī | irrētītus esse | irrētītum īrī | |
| participles | irrētiēns | — | irrētītūrus | — | irrētītus | irrētiendus | |
| verbal nouns | gerund | supine | |||||
| genitive | dative | accusative | ablative | accusative | ablative | ||
| irrētiendī | irrētiendō | irrētiendum | irrētiendō | irrētītum | irrētītū | ||
References
- irretio in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
- irretio in Gaffiot, Félix (1934) Dictionnaire Illustré Latin-Français, Hachette