inordinatus
Latin
Etymology
From in- + ordinātus.
Pronunciation
- (Classical) IPA(key): /i.noːr.diˈnaː.tus/, [ɪnoːrd̪ɪˈnäːt̪ʊs̠]
- (Ecclesiastical) IPA(key): /i.nor.diˈna.tus/, [inord̪iˈnäːt̪us]
Adjective
inōrdinātus (feminine inōrdināta, neuter inōrdinātum); first/second-declension adjective
- disordered, irregular
- disorderly
Declension
First/second-declension adjective.
| Number | Singular | Plural | |||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|
| Case / Gender | Masculine | Feminine | Neuter | Masculine | Feminine | Neuter | |
| Nominative | inōrdinātus | inōrdināta | inōrdinātum | inōrdinātī | inōrdinātae | inōrdināta | |
| Genitive | inōrdinātī | inōrdinātae | inōrdinātī | inōrdinātōrum | inōrdinātārum | inōrdinātōrum | |
| Dative | inōrdinātō | inōrdinātō | inōrdinātīs | ||||
| Accusative | inōrdinātum | inōrdinātam | inōrdinātum | inōrdinātōs | inōrdinātās | inōrdināta | |
| Ablative | inōrdinātō | inōrdinātā | inōrdinātō | inōrdinātīs | |||
| Vocative | inōrdināte | inōrdināta | inōrdinātum | inōrdinātī | inōrdinātae | inōrdināta | |
References
- “inordinatus”, in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
- “inordinatus”, in Charlton T. Lewis (1891) An Elementary Latin Dictionary, New York: Harper & Brothers
- inordinatus in Charles du Fresne du Cange’s Glossarium Mediæ et Infimæ Latinitatis (augmented edition with additions by D. P. Carpenterius, Adelungius and others, edited by Léopold Favre, 1883–1887)
- inordinatus in Gaffiot, Félix (1934) Dictionnaire illustré latin-français, Hachette