gnarigo
Latin
Etymology
From gnārus (“knowing, experienced”) + -igō.
Pronunciation
- (Classical) IPA(key): /ˈɡnaː.ri.ɡoː/, [ˈŋnäːrɪɡoː]
- (Ecclesiastical) IPA(key): /ˈɲa.ri.ɡo/, [ˈɲäːriɡo]
Verb
gnārigō (present infinitive gnārigāre, perfect active gnārigāvī, supine gnārigātum); first conjugation
- I publish
Conjugation
| Conjugation of gnārigō (first conjugation) | |||||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|
| indicative | singular | plural | |||||
| first | second | third | first | second | third | ||
| active | present | gnārigō | gnārigās | gnārigat | gnārigāmus | gnārigātis | gnārigant |
| imperfect | gnārigābam | gnārigābās | gnārigābat | gnārigābāmus | gnārigābātis | gnārigābant | |
| future | gnārigābō | gnārigābis | gnārigābit | gnārigābimus | gnārigābitis | gnārigābunt | |
| perfect | gnārigāvī | gnārigāvistī | gnārigāvit | gnārigāvimus | gnārigāvistis | gnārigāvērunt, gnārigāvēre | |
| pluperfect | gnārigāveram | gnārigāverās | gnārigāverat | gnārigāverāmus | gnārigāverātis | gnārigāverant | |
| future perfect | gnārigāverō | gnārigāveris | gnārigāverit | gnārigāverimus | gnārigāveritis | gnārigāverint | |
| passive | present | gnārigor | gnārigāris, gnārigāre | gnārigātur | gnārigāmur | gnārigāminī | gnārigantur |
| imperfect | gnārigābar | gnārigābāris, gnārigābāre | gnārigābātur | gnārigābāmur | gnārigābāminī | gnārigābantur | |
| future | gnārigābor | gnārigāberis, gnārigābere | gnārigābitur | gnārigābimur | gnārigābiminī | gnārigābuntur | |
| perfect | gnārigātus + present active indicative of sum | ||||||
| pluperfect | gnārigātus + imperfect active indicative of sum | ||||||
| future perfect | gnārigātus + future active indicative of sum | ||||||
| subjunctive | singular | plural | |||||
| first | second | third | first | second | third | ||
| active | present | gnārigem | gnārigēs | gnāriget | gnārigēmus | gnārigētis | gnārigent |
| imperfect | gnārigārem | gnārigārēs | gnārigāret | gnārigārēmus | gnārigārētis | gnārigārent | |
| perfect | gnārigāverim | gnārigāverīs | gnārigāverit | gnārigāverīmus | gnārigāverītis | gnārigāverint | |
| pluperfect | gnārigāvissem | gnārigāvissēs | gnārigāvisset | gnārigāvissēmus | gnārigāvissētis | gnārigāvissent | |
| passive | present | gnāriger | gnārigēris, gnārigēre | gnārigētur | gnārigēmur | gnārigēminī | gnārigentur |
| imperfect | gnārigārer | gnārigārēris, gnārigārēre | gnārigārētur | gnārigārēmur | gnārigārēminī | gnārigārentur | |
| perfect | gnārigātus + present active subjunctive of sum | ||||||
| pluperfect | gnārigātus + imperfect active subjunctive of sum | ||||||
| imperative | singular | plural | |||||
| first | second | third | first | second | third | ||
| active | present | — | gnārigā | — | — | gnārigāte | — |
| future | — | gnārigātō | gnārigātō | — | gnārigātōte | gnārigantō | |
| passive | present | — | gnārigāre | — | — | gnārigāminī | — |
| future | — | gnārigātor | gnārigātor | — | — | gnārigantor | |
| non-finite forms | active | passive | |||||
| present | perfect | future | present | perfect | future | ||
| infinitives | gnārigāre | gnārigāvisse | gnārigātūrum esse | gnārigārī | gnārigātum esse | gnārigātum īrī | |
| participles | gnārigāns | — | gnārigātūrus | — | gnārigātus | gnārigandus | |
| verbal nouns | gerund | supine | |||||
| genitive | dative | accusative | ablative | accusative | ablative | ||
| gnārigandī | gnārigandō | gnārigandum | gnārigandō | gnārigātum | gnārigātū | ||
References
- De Vaan, Michiel (2008), “gnārus”, in Etymological Dictionary of Latin and the other Italic Languages (Leiden Indo-European Etymological Dictionary Series; 7), Leiden, Boston: Brill, →ISBN