emoneo
Latin
Etymology
From ex- (“out of”) + moneō (“warn, advise”).
Pronunciation
- (Classical) IPA(key): /eːˈmo.ne.oː/, [eːˈmɔneoː]
- (Ecclesiastical) IPA(key): /eˈmo.ne.o/, [eˈmɔːneo]
Verb
ēmoneō (present infinitive ēmonēre, perfect active ēmonuī, supine ēmonitum); second conjugation
- I admonish, urge, exhort.
Conjugation
| Conjugation of ēmoneō (second conjugation) | |||||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|
| indicative | singular | plural | |||||
| first | second | third | first | second | third | ||
| active | present | ēmoneō | ēmonēs | ēmonet | ēmonēmus | ēmonētis | ēmonent |
| imperfect | ēmonēbam | ēmonēbās | ēmonēbat | ēmonēbāmus | ēmonēbātis | ēmonēbant | |
| future | ēmonēbō | ēmonēbis | ēmonēbit | ēmonēbimus | ēmonēbitis | ēmonēbunt | |
| perfect | ēmonuī | ēmonuistī | ēmonuit | ēmonuimus | ēmonuistis | ēmonuērunt, ēmonuēre | |
| pluperfect | ēmonueram | ēmonuerās | ēmonuerat | ēmonuerāmus | ēmonuerātis | ēmonuerant | |
| future perfect | ēmonuerō | ēmonueris | ēmonuerit | ēmonuerimus | ēmonueritis | ēmonuerint | |
| passive | present | ēmoneor | ēmonēris, ēmonēre | ēmonētur | ēmonēmur | ēmonēminī | ēmonentur |
| imperfect | ēmonēbar | ēmonēbāris, ēmonēbāre | ēmonēbātur | ēmonēbāmur | ēmonēbāminī | ēmonēbantur | |
| future | ēmonēbor | ēmonēberis, ēmonēbere | ēmonēbitur | ēmonēbimur | ēmonēbiminī | ēmonēbuntur | |
| perfect | ēmonitus + present active indicative of sum | ||||||
| pluperfect | ēmonitus + imperfect active indicative of sum | ||||||
| future perfect | ēmonitus + future active indicative of sum | ||||||
| subjunctive | singular | plural | |||||
| first | second | third | first | second | third | ||
| active | present | ēmoneam | ēmoneās | ēmoneat | ēmoneāmus | ēmoneātis | ēmoneant |
| imperfect | ēmonērem | ēmonērēs | ēmonēret | ēmonērēmus | ēmonērētis | ēmonērent | |
| perfect | ēmonuerim | ēmonuerīs | ēmonuerit | ēmonuerīmus | ēmonuerītis | ēmonuerint | |
| pluperfect | ēmonuissem | ēmonuissēs | ēmonuisset | ēmonuissēmus | ēmonuissētis | ēmonuissent | |
| passive | present | ēmonear | ēmoneāris, ēmoneāre | ēmoneātur | ēmoneāmur | ēmoneāminī | ēmoneantur |
| imperfect | ēmonērer | ēmonērēris, ēmonērēre | ēmonērētur | ēmonērēmur | ēmonērēminī | ēmonērentur | |
| perfect | ēmonitus + present active subjunctive of sum | ||||||
| pluperfect | ēmonitus + imperfect active subjunctive of sum | ||||||
| imperative | singular | plural | |||||
| first | second | third | first | second | third | ||
| active | present | — | ēmonē | — | — | ēmonēte | — |
| future | — | ēmonētō | ēmonētō | — | ēmonētōte | ēmonentō | |
| passive | present | — | ēmonēre | — | — | ēmonēminī | — |
| future | — | ēmonētor | ēmonētor | — | — | ēmonentor | |
| non-finite forms | active | passive | |||||
| present | perfect | future | present | perfect | future | ||
| infinitives | ēmonēre | ēmonuisse | ēmonitūrum esse | ēmonērī | ēmonitum esse | ēmonitum īrī | |
| participles | ēmonēns | — | ēmonitūrus | — | ēmonitus | ēmonendus | |
| verbal nouns | gerund | supine | |||||
| genitive | dative | accusative | ablative | accusative | ablative | ||
| ēmonendī | ēmonendō | ēmonendum | ēmonendō | ēmonitum | ēmonitū | ||
Related terms
- admoneō
- commoneō
- moneō
- permoneō
- praemoneō
- prōmoneō
- recommoneō
- remoneō
- submoneō / summoneō
References
- “emoneo”, in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
- “emoneo”, in Charlton T. Lewis (1891) An Elementary Latin Dictionary, New York: Harper & Brothers
- emoneo in Gaffiot, Félix (1934) Dictionnaire illustré latin-français, Hachette
- emoneo in Ramminger, Johann (accessed 16 July 2016) Neulateinische Wortliste: Ein Wörterbuch des Lateinischen von Petrarca bis 1700, pre-publication website, 2005-2016