disterminatus

disterminatus

Latin

Etymology

Perfect passive participle of disterminō

Participle

disterminātus m (feminine distermināta, neuter disterminātum); first/second declension

1. divided

Declension

First/second declension.

Number	Singular				Plural
Case / Gender	Masculine	Feminine	Neuter		Masculine	Feminine	Neuter
Nominative	disterminātus	distermināta	disterminātum		disterminātī	disterminātae	distermināta
Genitive	disterminātī	disterminātae	disterminātī		disterminātōrum	disterminātārum	disterminātōrum
Dative	disterminātō	disterminātae	disterminātō		disterminātīs	disterminātīs	disterminātīs
Accusative	disterminātum	disterminātam	disterminātum		disterminātōs	disterminātās	distermināta
Ablative	disterminātō	disterminātā	disterminātō		disterminātīs	disterminātīs	disterminātīs
Vocative	distermināte	distermināta	disterminātum		disterminātī	disterminātae	distermināta