deprecativus
Latin
Etymology
From dēprecor (“to avert, warn off; deprecate”) + -īvus.
Pronunciation
- (Classical) IPA(key): /deː.pre.kaːˈtiː.wus/, [deː.prɛ.kaːˈtiː.wʊs]
Adjective
dēprecātīvus (feminine dēprecātīva, neuter dēprecātīvum); first/second declension
- deprecative
Declension
First/second declension.
| Number | Singular | Plural | |||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|
| Case / Gender | Masculine | Feminine | Neuter | Masculine | Feminine | Neuter | |
| Nominative | dēprecātīvus | dēprecātīva | dēprecātīvum | dēprecātīvī | dēprecātīvae | dēprecātīva | |
| Genitive | dēprecātīvī | dēprecātīvae | dēprecātīvī | dēprecātīvōrum | dēprecātīvārum | dēprecātīvōrum | |
| Dative | dēprecātīvō | dēprecātīvae | dēprecātīvō | dēprecātīvīs | dēprecātīvīs | dēprecātīvīs | |
| Accusative | dēprecātīvum | dēprecātīvam | dēprecātīvum | dēprecātīvōs | dēprecātīvās | dēprecātīva | |
| Ablative | dēprecātīvō | dēprecātīvā | dēprecātīvō | dēprecātīvīs | dēprecātīvīs | dēprecātīvīs | |
| Vocative | dēprecātīve | dēprecātīva | dēprecātīvum | dēprecātīvī | dēprecātīvae | dēprecātīva | |
Related terms
- dēprecābilis
- dēprecābundus
- dēprecāneus
- dēprecātiō
- dēprecātiuncula
- dēprecātor
- dēprecātōrius
- dēprecātrix
- dēprecor
Descendants
- French: déprécatif
- Italian: deprecativo
References
- deprecativus in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
- deprecativus in Gaffiot, Félix (1934) Dictionnaire Illustré Latin-Français, Hachette