definitivus
Latin
Etymology
From dēfīniō (“to define”) + -īvus.
Pronunciation
- (Classical) IPA(key): /deː.fiː.niːˈtiː.wus/, [deː.fiː.niːˈtiː.wʊs]
Adjective
dēfīnītīvus (feminine dēfīnītīva, neuter dēfīnītīvum); first/second declension
- definitive, explanatory
- definite, distinct, plain
Inflection
First/second declension.
| Number | Singular | Plural | |||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|
| Case / Gender | Masculine | Feminine | Neuter | Masculine | Feminine | Neuter | |
| Nominative | dēfīnītīvus | dēfīnītīva | dēfīnītīvum | dēfīnītīvī | dēfīnītīvae | dēfīnītīva | |
| Genitive | dēfīnītīvī | dēfīnītīvae | dēfīnītīvī | dēfīnītīvōrum | dēfīnītīvārum | dēfīnītīvōrum | |
| Dative | dēfīnītīvō | dēfīnītīvae | dēfīnītīvō | dēfīnītīvīs | dēfīnītīvīs | dēfīnītīvīs | |
| Accusative | dēfīnītīvum | dēfīnītīvam | dēfīnītīvum | dēfīnītīvōs | dēfīnītīvās | dēfīnītīva | |
| Ablative | dēfīnītīvō | dēfīnītīvā | dēfīnītīvō | dēfīnītīvīs | dēfīnītīvīs | dēfīnītīvīs | |
| Vocative | dēfīnītīve | dēfīnītīva | dēfīnītīvum | dēfīnītīvī | dēfīnītīvae | dēfīnītīva | |
References
- definitivus in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
- definitivus in Charlton T. Lewis (1891) An Elementary Latin Dictionary, New York: Harper & Brothers
- definitivus in Gaffiot, Félix (1934) Dictionnaire Illustré Latin-Français, Hachette