decretalis
Latin
Etymology
From dēcrētum + -ālis.
Pronunciation
- (Classical) IPA(key): /deː.kreːˈtaː.lis/, [d̪eːkreːˈt̪äːlʲɪs̠]
- (Ecclesiastical) IPA(key): /de.kreˈta.lis/, [d̪ekreˈt̪äːlis]
Adjective
dēcrētālis (neuter dēcrētāle); third-declension two-termination adjective
- Of, pertaining to or depending upon (for validity) a decree or decision; decretal.
Declension
Third-declension two-termination adjective.
| Number | Singular | Plural | |||
|---|---|---|---|---|---|
| Case / Gender | Masc./Fem. | Neuter | Masc./Fem. | Neuter | |
| Nominative | dēcrētālis | dēcrētāle | dēcrētālēs | dēcrētālia | |
| Genitive | dēcrētālis | dēcrētālium | |||
| Dative | dēcrētālī | dēcrētālibus | |||
| Accusative | dēcrētālem | dēcrētāle | dēcrētālēs dēcrētālīs | dēcrētālia | |
| Ablative | dēcrētālī | dēcrētālibus | |||
| Vocative | dēcrētālis | dēcrētāle | dēcrētālēs | dēcrētālia | |
Related terms
- dēcernō
- dēcrētiō
- dēcrētōrius
- dēcrētum
- dēcrētus
Descendants
- English: decretal
- French: décrétale
- Italian: decretale
- Portuguese: decretal
- Spanish: decretal
References
- “decretalis”, in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
- decretalis in Charles du Fresne du Cange’s Glossarium Mediæ et Infimæ Latinitatis (augmented edition with additions by D. P. Carpenterius, Adelungius and others, edited by Léopold Favre, 1883–1887)
- decretalis in Gaffiot, Félix (1934) Dictionnaire illustré latin-français, Hachette