coniuratus
Latin
Etymology
Perfect passive participle of coniūrō.
Pronunciation
- (Classical) IPA(key): /kon.juːˈraː.tus/, [kɔn.juːˈraː.tʊs]
- (Ecclesiastical) IPA(key): /kon.juˈra.tus/, [kon.juˈraː.tus]
Participle
coniūrātus m (feminine coniūrāta, neuter coniūrātum); first/second declension
- conspired
Inflection
First/second declension.
| Number | Singular | Plural | |||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|
| Case / Gender | Masculine | Feminine | Neuter | Masculine | Feminine | Neuter | |
| Nominative | coniūrātus | coniūrāta | coniūrātum | coniūrātī | coniūrātae | coniūrāta | |
| Genitive | coniūrātī | coniūrātae | coniūrātī | coniūrātōrum | coniūrātārum | coniūrātōrum | |
| Dative | coniūrātō | coniūrātae | coniūrātō | coniūrātīs | coniūrātīs | coniūrātīs | |
| Accusative | coniūrātum | coniūrātam | coniūrātum | coniūrātōs | coniūrātās | coniūrāta | |
| Ablative | coniūrātō | coniūrātā | coniūrātō | coniūrātīs | coniūrātīs | coniūrātīs | |
| Vocative | coniūrāte | coniūrāta | coniūrātum | coniūrātī | coniūrātae | coniūrāta | |
Noun
coniūrātus m (genitive coniūrātī); second declension
- (chiefly in the plural) conspirator, plotter
Inflection
Second declension.
| Case | Singular | Plural |
|---|---|---|
| Nominative | coniūrātus | coniūrātī |
| Genitive | coniūrātī | coniūrātōrum |
| Dative | coniūrātō | coniūrātīs |
| Accusative | coniūrātum | coniūrātōs |
| Ablative | coniūrātō | coniūrātīs |
| Vocative | coniūrāte | coniūrātī |
Descendants
- Italian: congiurato
References
- coniuratus in Charlton T. Lewis (1891) An Elementary Latin Dictionary, New York: Harper & Brothers