conitens
Latin
Etymology
Present participle of cōnītor.
Participle
cōnītēns m or f or n (genitive cōnītentis); third declension
- struggling
Inflection
Third declension.
| Number | Singular | Plural | |||
|---|---|---|---|---|---|
| Case / Gender | Masc./Fem. | Neuter | Masc./Fem. | Neuter | |
| Nominative | cōnītēns | cōnītēns | cōnītentēs | cōnītentia | |
| Genitive | cōnītentis | cōnītentis | cōnītentium | cōnītentium | |
| Dative | cōnītentī | cōnītentī | cōnītentibus | cōnītentibus | |
| Accusative | cōnītentem | cōnītēns | cōnītentēs, cōnītentīs | cōnītentia | |
| Ablative | cōnītente, cōnītentī1 | cōnītente, cōnītentī1 | cōnītentibus | cōnītentibus | |
| Vocative | cōnītēns | cōnītēns | cōnītentēs | cōnītentia | |
1When used purely as an adjective.